31/07/2026
Santa Anča: “Jūlijā mūsu viesnīcā notika Žurnāls IEVA nometne, kurai lielā pieprasījuma dēļ bija jārīko izloze. Nometnes tēma bija – “49 plus – dzīvo ar prieku”. Nometnē viesoties mēs uzaicinājām arī teologu un psihologu Induli Paiču. Un viņa tēma bija kā viduspārejā, kad izpildīti galvenie dzīves uzdevumi, iegūt garīguma dzirksti. Un Indulis teica, ka – jā, mēs šajā laikā nonākam garīgā tuksnesī un mums jāapzinās, ko mākam darīt visam labāk, kas mūsos ir unikāls, jo visam vairs neatliks laika. Un tagad, pirms pāris dienām, ieguvu apliecinājumu savai dzirkstij.
Tas bija kā Šekspīra “Sapnis vasaras naktī”. Mēs, pulciņš sava amata meistaru, devāmies uz Dienvidkurzemes novada pusi, lai pēc laika pārtraukuma veidotu lielo Žurnāls Santa fotosesiju. Tas nozīmē, ka vienā vietā un laikā sapulcini publiskus cilvēkus, viņus safotografē un vēlāk publicē žurnālā lielas, skaistas bildes. Ar atbildi uz kādu eksistenciālu jautājumu. Kā tāda maza filmēšana. Jo strādā vesela komanda – stiliste, grimētāja, fotogrāfs, šoferis. Un šogad tas notika ar maģiskuma dzirksti.
Mēs mijkrēslī nonācām Kazdangas muižā, kur mani aizveda tikai intuīcija, plašais parks mūs burtiski apbūra. Vēl klāt pievienojās liels, dzeltens pilnmēness. Netālajā Piena muiža - Berghof mēs apmetāmies vieni paši. Un nākamajā rītā fotosesijā notika mazi brīnumi – mūsu varoņi fotogrāfijās atvērās brīnumaini. Un es sajutu savu spēku – sameklēt īstos cilvēkus, būt pašai patiesai un atvērtai pret viņiem, aizmirst visu pārējo – pilnībā nolikt malā sevi un atvērt cilvēkā to, kas viņā ir visīstākais. Reālajā dzīvē es arī ciešu no sava patiesuma, jo nereti tas kļūst skarbs un ne visiem patīk dzirdēt taisnību. Bet mākslinieciskajā izpratnē tas ir tiešām mani pašu pārsteidzošs. Un tā nav lepošanās. Tas ir tikai tas, par ko runā teologs – zināt, ko vari vislabāk un tas dod milzīgu prieku.
Atgriezos mājās absolūti bez spēka, manas enerģijas rezerves, iedvesmojot citus, bija pilnībā izsmeltas. Bet es vēl šodien domāju, ka tas bija sapnis. Jo tik patiesi, vizuāli skaisti, tik atdevīgi tik reti dzīvē izdodas dzīvot. Un tā patiešām bija savienošanās ar kaut ko ārpus tevis. Un to tu nedari ne slavas, ne naudas dēļ, to tu dari, lai zinātu, kas ir dzīve. Mēs varam to izdzīvot teātrī un filmās, bet varam radīt to paši. Fotosesiju jūs redzēsiet žurnāla “Santa” novembra mēnesī. No malas to droši vien nevar redzēt. Bet varbūt tas ir viduspārejas mērķis – ne tik ļoti koncentrēties uz ārējo novērtējumu, bet dzīvot savu, iekšējo dzīvi.
Paldies visiem, kas bija ar mani kopā! Un zinu, ka arī viņiem tas bija skaists mirklis.”
